Tātad bija nepieciešams meklēt citu līdzekli. Viņš drīz vien to atrada vienā no saviem izpriecu biedriem, kurš kļuva viņam par draugu. Šis draugs, kuru Pāvels sauca par Varfolomeju, bieži vien pamudināja viņu uz tādām palaidnībām, kas vientiesīgajam Pāvelam neienāktu ne prātā; toties viņš vienmēr prata paglābt viņu no bīstamām sekām; taču galvenokārt Varfolomejs ieguva neapstrīdamas tiesības uz drauga titulu tāpēc, ka vajadzības gadījumā apgādāja mūsu jaunekli ar mantu, kuras pārpilnība smaga, bet trūkums vēl smagāks, proti, ar naudu. Viņš to vienmēr dabūja tik viegli un ātri, ka šinī ziņā Pāvelam reizēm iešāvās prātā savādas aizdomas; viņš pat mēģināja izdibināt šo noslēpumu no paša Varfolomeja, bet, līdzko gribēja par to iztaujāt, pēdējais ar vienu skatienu viņu atbruņoja. «Turklāt, kas man par daļu,» Pāvels domāja, «kādā veidā viņš dabū naudu? Man taču viņa dēļ nebūs jāiet ne katorgā… ne ellē!» viņš klusām piebilda, savu sirdsapziņu mierinādams. Bez tam Varfolomejs prata pārliecināt un būt pievilcīgs, kaut gan bieži vien viņa rīcībā neviļus pavīdēja cietsirdība.