Pēc kāda laika, jau vēlā naktī, vecā kalpone ieradās ar vēsti, ka garīdznieka neesot mājās, bet, kad atgriezīšoties, viņam pateikšot un viņš tūdaļ ieradīšoties pie mirējas. Nolēma viņu par to brīdināt.
— Bērni, vai jums prāts, — viņa vāri sacīja, — vai tiešām esmu tik slima? Vera! Ko tu činksti? Iznes lampu, miegs mani atspirdzinās. — Meita skūpstīja mātes roku, bet Varfolomejs visu laiku stāvēja pa gabaliņu un klusēja, skatīdamies uz slimnieci ar acīm, kas lampas gaismā kvēloja kā ogles.
Vera ar ķēkšu bija nometušās ceļos un lūdza dievu. Varfolomejs, rokas lauzīdams, reizi pēc reizes skrēja ārā priekšnamā, sūdzēdamies par karstumu galvā. Pēc pusstundas viņš iegāja guļamistabā un kā ārprātīgs izmetās no turienes ārā ar saucienu: — Visam beigas! — Neaprakstīšu, ko šinī brīdī juta Vera! Taču viņas dvēseles spēks bija neparasts. — Dievs! Tā ir tava griba! — viņa sacīja, pacēlusi rokas pret debesīm; viņa gribēja iet projām, bet miesas spēki atteicās klausīt, viņa pusdzīva atslīga krēslā, un nelaimīgās vairs nebūtu, ja vien pēkšņa asaru plūsma neatvieglotu viņas sažņaugtās krūtis. Pa to laiku vecenīte, skaļi vaimanādama, nomazgāja līķi, nolika galvgalī sveci un aizgāja sameklēt svētbildi; bet tur vai nu no noguruma, vai aiz kāda cita iemesla iegrima nepārvaramā miegā. Šinī brīdī Varfolomejs pienāca pie Veras.