Pašam velnam būtu atmaigusi sirds: tik skaista viņa izskatījās savās bēdās. — Tu mani nemīli, — viņš kaisli iesaucās, — līdz ar tavu māti esmu zaudējis vienīgo atbalstu tavā sirdī! — Jaunavu izbiedēja viņa izmisums. — Nē, es tevi mīlu, — viņa bikli atbildēja. Viņš nokrita ceļos pie viņas kājām. — Zvēri, — viņš sacīja, — zvēri, ka tu esi mana, ka mīli mani vairāk par savu dvēseli! — Vera nekad nebija gaidījusi tādu kaisli no šā dzedrā cilvēka. — Varfolomej, Varfolomej, — viņa sacīja ar biklu maigumu, — aizmirsti grēcīgās domas šinī briesmīgajā stundā; es tev zvērēšu, kad būsim apglabājuši māmuļu, kad garīdznieks dievnamā dos mums svētību … — Varfolomejs nenoklausījās līdz galam, ko viņa saka, un kā neprātīgs runāja vienu un to pašu: centās pārliecināt, ka tas viss esot tukšas izdarības, ka mīlētājiem tās neesot vajadzīgas, sauca viņu sev līdzi uz kaut kādu tālu tēvzemi, apsolīja viņai tur kņazienes godību, raudādams apkampa viņas ceļus. Viņš runāja ar tādu kaislību, ar tādu kvēli, ka visi brīnumi, par kuriem viņš stāstīja, tanī brīdī likās ticami. Vera jau juta, ka viņas apņēmība sašķobās, briesmas pamodināja viņas dvēseles spēkus; viņa izrāvās un pieskrēja pie guļamistabu durvīm, cerēdama tur atrast kalponi; Varfolomejs aizkrustoja viņai ceļu un sacīja ar tēlotu dzedrumu, ar niknumā zibošām acīm: — Paklausies,