Vera, nespītējies: tu nesasauksi ne kalponi, ne māmuļu; nekāda vara nepasargās tevi no manis. — Dievs ir nevainīgo aizstāvis! — nabadzīte iesaucās, izmisumā nokrizdama uz ceļiem krucifiksa priekšā. Varfolomejs sastinga, viņa seja pauda bezspēcīgas dusmas. — Ja jau tā, — viņš izgrūda, lūpas kodīdams,
— ja tā .. . man, protams, nav ar tevi ko iesākt, bet es panākšu, lai tava māte padara tevi paklausīgu.
— Vai tad viņa ir tavā varā? — jaunava jautāja.
— Paskaties, — viņš atbildēja, lūkodamies uz pusatvērtajām guļamistabas durvīm, un Verai likās, it kā no viņa acīm plūstu divas uguns strūklas un it kā nelaiķe izdegušās sveces gaismā neizsakāmās mokās paceļ galvu un ar izkāmējušo roku māj viņai uz Varfolomeja pusi. Tagad Vera saprata, ar ko viņai darīšana. — Dievs, stāvi man klāt! Un tu, nolādētais, pazūdi! — viņa iesaucās, saņēmusi kopā visus dvēseles spēkus, un zaudēja samaņu.
Šajā brīdī it kā lielgabala šāviens pamodināja aizmigušo kalponi. Viņa attapās un bailēs ieraudzīja, ka durvis līdz galam vaļā, istaba pilna dūmiem un zilām ugunīm, kas locījās ap spoguli un aizkariem, kurus nelaiķei bija dāvinājis Varfolomejs. Viņa tūdaļ tvēra pēc ūdens krūzes, kas stāvēja kaktā, un lēja liesmās, bet uguns iedegās ar divkāršu niknumu un apsvilināja ķēkšas sirmos matus.