Es vēl aizmirsu pateikt, ka viņu nekad nere­dzēja pareizticīgo baznīcā; bet arī Pāvels pats pārāk bieži dievu nelūdza; turklāt Varfolomejs sacīja, ka viņš nepiederot pie mūsu ticības. Ar vienu vārdu sakot, mūsu jauneklis beidzot pilnīgi pakļāvās paša izvēlētā drauga ietekmei.

Reiz kādā svētdienā pēc nakts, kas bija pavadīta vienos priekos, Pāvels pamodās vēlu no rīta. Nožēla un neticība sen nebija viņu tā mocījušas. Viņa pirmā doma bija iet uz baznīcu, kur viņš labu laiku nebija rādījies. Bet, pulkstenī paskatījies, viņš redzēja, ka nogulējis liturģiju. Augstu pie karstajām vasaras de­besīm spīdēja spoža saule. Viņam nejauši ienāca prātā Vasilija sala. «Cik es esmu neuzmanīgs pret vecenīti,» viņš sev sacīja, «pēdējo reizi es viņu ap­meklēju, kad sniegs vēl nebija nokusis. Cik tīkami tagad vientuļajā lauku mājiņā. Jaukā Vera! Viņa mani mīl, varbūt viņai žēl, ka nav mani sen redzē­jusi, varbūt…» Padomājis viņš nolēma pavadīt dienu Vasilija salā. Bet, tiklīdz viņš apģērbies izgāja ārā no pagalma, nez kur gadījies, pretim nāca Varfolo­mejs. Šī satikšanās Pāvelam bija nepatīkama; bet nogriezties nekur nevarēja.

—   Es pie tevis, biedri! — Varfolomejs sauca jau pa gabalu, — gribēju aicināt uz turieni, kur bijām aizvakar.