— Man šodien nav laika, — Pāvels sausi atbildēja.
— Te tev nu bija — nav laika! Tu laikam gribēsi man iestāstīt, ka tev kādas darīšanas. Muļķības! Iesim!
— Es taču teicu, nav laika; man jābūt pie kādas radinieces, —- Pāvels sacīja, atsvabinādams savus pirkstus no Varfolomeja aukstās rokas.
— Jā, jā! Biju pavisam aizmirsis par tavu Vasilija salas raganu. Starp citu, tu man stāstīji, ka tava māsiņa esot diezgan glīta, saki, lūdzu, — cik viņai gadu?
— Kā lai es zinu? Neesmu viņu kristījis!
— Es arī nevienu nekad neesmu kristījis, bet skaidri zinu gan tavu, gan visu citu manu drauģeļu vecumu.
— Jo labāk, tomēr …
— Tomēr runa nav par to, — Varfolomejs pārtrauca, — es ar tavu palīdzību jau sen tur gribēju nokļūt. Šodien laiks brīnišķīgs; man gribas pastaigāties. Ņem mani līdzi!
— Nē, nē, nevaru, — Pāvels nīgri atbildēja, — viņām nepatīk svešinieki. Paliec sveiks, man nav laika kavēties.
— Paklausies, Pāvel, — Varfolomejs sacīja, dusmīgi viņam roku priekšā aizlikdams un skatīdamies uz viņu ar to skatienu, kas vienmēr neatvairāmi ietekmēja nenosvērto jaunekli. — Es tevi nepazīstu. Vakar tu lēkāji kā žagata, bet tagad esi piepūties kā tītars. Ko tas nozīmē? Kur tikai es neesmu tevi draudzības dēļ vedis! Tāpēc varu no tevis prasīt to pašu.
— Tā jau ir, — Pāvels atbildēja apjucis, — bet pašlaik es nevaru to darīt, jo .. . jo zinu, ka tev tur būs garlaicīgi.