Es arī iebraucu starp tām, turēdams rokā šķēpu un dziedādams savas cilts kara dziesmu. Abi cīnītāji svieda šķēpus, bet es pieliecos, un šķēpi svilpdami aizdrāzās pāri, atstājuši mani ne­skartu. Tagad, kad visas trīs laivas bija līdzās, es metu šķēpu uz pretinieku labajā pusē, smaile trāpīja viņu kaklā, un viņš atmuguriski iegāzās ūdenī.

Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, jo biju taču nonāvējis cilvēku. Pagriezos pret ienaidnieku kreisajā pusē un spē­cīgi novēzēju airi ūdenī, lai sastaptu nāvi vaigu vaigā; tomēr šā vīra otrais šķēps — viņa pēdējais — tikai viegli ievainoja manu plecu. Tad es uzbruku viņam un nevis sviedu šķēpu, bet iedūru smaili viņam krūtīs, spiezdams ar abām rokām. Kamēr es no visa spēka grūdu šķēpu, viņš ar aira lāpstiņu iesita man pa galvu — vienreiz un otr­reiz.

Viņš sita tieši taja bridi, kad šķēpa smaile iznāca ārā viņa mugurā. Man gar acīm nošķīda spoža gaisma, un es jutu, ka galvas iekšpusē kaut kas paslīd un noknakšķ — jā, tieši noknakšķ. Un smagums, kas tik ilgi bija spiedis man virs acīm, pēkšņi izzuda, un stīpa, kas cieši žņaudza pieri, šķita salūzusi. Mani pāršalca milzīgs aplaimojums, un mana sirds uzgavilēja.

Tā ir nāve, es nodomāju, un vēl man iešāvās prātā, ka mirt ir patīkami. Bet tad es ievēroju abas tukšās lai­vas un sapratu, ka esmu nevis miris, bet izveseļojies.