Tā mēs devāmies ceļā, simts jaunekļu, un līdzi brauca arī Mutsaks, kas toreiz bija jauns un nepieredzējis. Mans tēvs Ūdrs pavēlēja, lai manu kanoe piesaista no abām pusēm starp Mutsaka laivu un Kanakuta laivu. Tālab man nevajadzēja pūlēties airējot, mani spēki neizsīka, un es, kaut biju slims, varēju braši doties nāvē. Tā nu mēs aizbraucām lejup pa upi.
Negribu tevi garlaikot, attēlodams ceļojumu, kas nebija ilgs. Netālu no mukumuku ciemata mēs uzdūrāmies diviem viņu karotājiem, kas brauca laivās un, mūs ieraudzījuši, aizbēga. Tad, pakļaujoties mana tēva pavēlei, manu kanoe atraisīja un palaida vienu pašu peldam pa straumi. Tāpat, ievērojot pavēli, abiem jaunekļiem vajadzēja noskatīties manā bojā ejā, lai atgriezušies varētu pastāstīt, kādā nāvē es nomiris. Tieši to mans tēvs Ūdrs un šamanis Skolka bija cieši piekodinājuši, par nepaklausību piedraudēdami bargi sodīt.
Es iemērcu airi ūdenī un skaļi izkliedzu apsmiekla vārdus pakaļ bēgošajiem karavīriem. Mani zākājumi nokaitināja bēdzējus, tie pagrieza galvas atpakaļ un ieraudzīja, ka karavīru vienība palikusi uz vietas, bet es braucu uz priekšu viens pats. Tālab, nokļuvuši drošā attālumā, abi karotāji pašķīra laivas sāniski katru uz savu pusi un gaidīja, lai es braucu tām pa vidu.