Pre­tinieka sitieni pa galvu bija mani padarījuši veselu. At­skārtu, ka esmu nogalinajis cilvēkus, un asins garša iesvēla manī mežonību — es triecu airi Jukonas krūtīs un dzinu laivu uz mukumuku ciematu. Jaunekļi man aizmu­gurē sāka skaļi klaigāt. Atskatījies pār plecu, ieraudzīju, ka ūdens zem to airiem balti puto …

— Jā, ūdens balti putoja zem mūsu airiem, — Mutsaks iesaucās. — Jo mēs turējām prāta Ūdra un Skolkas pa­vēli, ka mums pašiem savām acīm jāredz, kādā navē mirs Vientuļais Virsaitis. Kads mukumuku jauneklis, brauk­dams apraudzīt savus lašu murdus, pamanīja tuvojamies Vientuļo Virsaiti un vēl simt vīru aiz viņa. Jauneklis taisnā ceļā drāzās ar laivu uz ciematu, lai saceltu trauk­smi un ciemats paspētu sagatavoties. Bet Vientuļais Vir­saitis traucās viņam pakaļ, un mēs traucāmies pakaļ Vien­tuļajam Virsaitim, lai noskatītos, kādā nāvē viņš mirs. Bet, kad ciemats jau bija klat un jauneklis izlēca krastā, Vientuļais Virsaitis piecēlās laivā stāvus un visa sparā svieda šķēpu. Tas ietriecās jaunekļa jostasvietā, un jau­neklis nogāzās uz mutes.

Tad Vietuļais Virsaitis izlēca smiltīs, turēdams rokā kaujas vāli, un ar skaļiem kara saucieniem skrēja uz no­metni. Pašu pirmo viņš sastapa Itviliju, mukumuku vir­saiti, un Vientuļais Virsaitis gāza viņam ar vāli pa galvu, tā ka virsaitis beigts novēlās zemē. Un, baidīdamies, ka neredzēsim, kādā nāvē viņš mirs, arī mēs, simt jaunekļi, izlēcām malā un steidzāmies Vientuļajam Virsaitim līdzi uz ciematu.