Bet mukumuki jau to nesaprata un domāja, ka esam atnākuši karot, tāpēc viņu loku stiegras ietrink- šķējās un starp mums sāka svilpt viņu bultas. Tālab mēs aizmirsām savu uzdevumu un uzbrukām tiem ar šķēpiem un vālēm, un, tā kā viņi nebija sagatavojušies, tad sākās liela asinsizliešana …

—   Pats savām rokām es nositu viņu samani! — Vien­tuļais Virsaitis izsaucās, un viņa krunkainā seja atdzīvo­jās, sirmgalvim kavējoties atmiņās par to senseno dienu. — Pats savām rokām es viņu nositu — un viņš bija lie­lāks šamanis nekā Skolka, mūsu cilts šamanis Ikreiz, kad stāvēju aci pret aci pretī kādam vīram, es nodo­māju: «Nu nāve ir klāt,» — bet ikreiz es nogalināju šo vīru — un nāve nenāca. Dzīvība šķita dvašojam manī tik spēcīgi, ka es nespēju nomirt…

—   Mēs sekojām Vientuļajam Virsaitim cauri visam cie­matam un atkal atpakaļ, — Mutsaks turpināja. — Kā vilku bars mēs viņam sekojām, uz priekšu un atpakaļ, uz vienu pusi un uz otru pusi, līdz nebija atlicis vairs ne­viens mukumuks, ar ko cīnīties. Tad mēs sadzinām kopā simt vergus — vīriešus, divreiz tik daudz sieviešu un neskaitāmus bērnus, pielaidām uguni visām viņu būdām un teltīm, nodedzinājām tās un aizgājām. Tas bija mu- kumuku cilts gals.

—   Tas bija mukumuku cilts gals, — Vientuļais Virsaitis triumfēdams izsaucās.