Bet liec vērā, ak, Baltais Cilvēk, ka es biju ļoti slims, un, ja manu sirdi nepriecēja ne medības, ne zveja, ja gaļa nesasildīja manu vēderu, — kā es būtu varējis mīlīgi raudzīties uz sievie­tēm? Vai gatavoties kāzu dzīrēm? Vai ilgoties pēc bērnu šļupstiem un kņadas?

—  Jā, — Mutsaks viņu pārtrauca. — Jo vai tad Vien­tuļajam Virsaitim nebija nācies cīnīties milzīga lāča ķepu kampienos, līdz galva bija saspiesta un pa ausīm tecēja asinis?

Vientuļais Virsaitis sparīgi pamāja.

—  Mutsaks runā patiesību. Pagāja laiks, mana galva kļuva vesela, bet tā nebija vesela. Miesa gan sadzija un brūces savilkās, bet iekšā es biju slims. Kad es gāju, kājas zem manis ļodzījās, un, kad es skatījos gaismā, acis man pieplūda asarām. Kad man acis bija vaļā, pasaule ārpusē griezās riņķī un apkārt, kad man acis bija cieti, galva iekšpusē griezās riņķī un apkārt, un viss, ko vien es pasaulē biju redzējis, manā galvā griezās riņķī un apkārt. Virs acīm man ļoti sāpēja, it kā mani arvien spiestu kāds smagums vai galvu žņaugtu cieši savilkta stīpa. Un valoda man bija gausa, ikreiz es ilgi dabūju gaidīt, līdz uz mēles radās īstais vārds. Bet, ja es ilgi negaidīju, visvisādi vārdi nāca čupu čupām, un mana mēle runāja aplamības. Es biju ļoti slims, un kad mans tēvs Ūdrs atveda meiteni Kesanu …

—      Tā bija jauna un spēcīga meiča, manas māsas bērns, — Mutsaks papildināja.