— Ar spēcīgiem gurniem, lai viegli dzemdēt bērnus, ar taisnām kājām un žiglu gaitu — tāda bija Kesana. Viņa šuva mokasīnus labāk par visām citām meitenēm, un lūku virves, ko viņa pina, bija visstiprākās. Acis viņai smaidīja un lūpas smējās, pēc dabas viņa nebija strauja un neiebilda, ka vīri dod liku­mus, bet sievietēm arvien jāklausa.

—   Kā jau teicu, es biju ļoti slims, — Vientuļais Vir­saitis turpināja. — Un, kad mans tēvs Ūdrs atveda mei­teni Kesanu pie manis, es sacīju, lai labāk viņi sapoš mani bērēm, nevis kāzām. Tad mana tēva seja dusmās pietvīka un viņš teica, ka ar mani notikšot tā, kā es vē­los, — es, kas esot vēl dzīvs, tikšot saposts nāvei, it kā es būtu jau miris …

—   Tāds nav mūsu cilts paradums, ak, Baltais Cilvēk,— Mutsaks aizstāvot iestarpināja. — Liec vērā, ka tas, ko darīja ar Vientuļo Virsaiti, pēc mūsu paražas ir darāms tikai ar miroņiem. Bet Ūdrs bija briesmīgi pārskaities.

—   Jā, — Vientuļais Virsaitis teica. — Mans tēvs Ūdrs bija cilvēks, kas runa īsi un rīkojas aši. Viņš pavēlēja cilts ļaudīm sapulcēties pie telts, kurā es gulēju. Un, kad tie bija sapulcējušies, viņš pavēlēja apraudāt savu dēlu, kurš esot miris …

—   Telts priekšā visi dziedāja nāves dziesmu: O-o-o-o-o- o-a-haa-ha-a-ich-klu-kuk-ich-klu-kuk, — iegaudojās Mut­saks, tik veiksmīgi atdarinādams raudu dziesmu, ka man uzmetās zosāda un šermuļi pārskrēja pār muguru.