— Bet teltī, — Vientuļais Virsaitis turpināja, — mana māte notriepa seju ar sodrējiem un kaisīja pelnus uz galvas, apraudādama mani kā daždien mirušu, jo tēvs tā bija pavēlējis. Tāpēc Okiakuta, mana māte, skaļi vilka raudu dziesmu, dauzīja sev krūtis un plēsa matus; Hu- niaka, mana māsa, un Sīnata, manas mātes māsa, darīja tāpat. No viņu skaļajām gaudām man galva sāka briesmīgi sāpēt, un es jutu, ka tiešām tūdaļ nomiršu.
Cilts vecajie salasījās ap manu guļas vietu un pārsprieda par ceļu, kādu iešot mana dvēsele. Viens stāstīja par bezgalplašiem, bieziem mežiem, pa kuriem raudādamas klīstot pazudušās dvēseles, un varbūt arī man tur vajadzēšot klaiņot, nemūžam neatrodot malas. Cits runāja par platām upēm ar strauju un negantu ūdeni, kur ļaunie gari kaukdami snaikstot savas bezveida rokas, lai satvertu nelaimīgo dvēseli aiz matiem un ievilktu dzelmē. Visi vienojās, ka šo upju pārvarēšanai man vajadzēšot dot līdzi kanoe. Vēl cits zināja teikt par negaisiem, kad zvaigznes gāzrnām birstot no debesīm, bet zeme sašķeļoties — un atveroties plaši bezdibeņi, pa kuriem visas zemes dzīļu upes brāžoties iekšā un ārā; neviens dzīvais tādus neesot pieredzējis. To dzirdēdami, visi, kas sēdēja ap mani, pacēla rokas un sāka skaļi vaimanāt; ārpusē gaidošie, to izdzirduši, vaimanāja vēl jo skaļāk. Viņiem es biju gluži kā miris, un arī pašam man šķitās, ka esmu miris. Nezināju, kad un kā, bet droši zināju, ka tiešām esmu miris.