Okiakuta, mana māte, nolika man blakus vāverādu parku. Tāpat viņa novietoja man līdzās arī briežādas parku un lietus apmetni no roņu zarnām, pielika arī rnuk- lukus lietus laikam, lai manai dvēselei garajā ceļa būtu silti un tā nesamirktu. Pēc tam kad vīri pieminēja stāvo kalnu, ko klājot ērkšķu krūmi un velnavālītes, viņa atstiepa biezus mokasīnus, lai darītu ceļu vieglu manām kājām.
Un, kad vecajie runāja par lielajiem zvēriem, kas man būšot jānokauj, jaunekļi novietoja guļasvietā manu stingrāko loku un vistaisnākās bultas, manu metamo vāli, šķēpu un dunci. Bet, kad vecajie pieminēja tumsību un klusumu milzīgajos plašumos, pa kuriem manai dvēselei būšot jāstaigā, mana mate sāka vaimanāt pilnā balsī un kaisīja vēl vairāk pelnu uz galvas.
Tad teltī klusītiņām un bikli ieslīdēja Kesana, viņa nolika mazu maisiņu uz mantām, kas bija sagatavotas manam ceļojumam. Es zināju, ka mazajā maisiņā ir krams un tērauds, un labi izkaltēta posa, lai mana dvēsele varētu iekurt ugunskurus. Tika izmeklētas segas, kurās ietīt manu ķermeni. Tāpat tika izraudzīti vergi, kurus nogalinās, lai manai dvēselei būtu ceļabiedri. Vergu bija septiņi, jo mans tēvs bija bagāts un varens, tālab pieklājās, ka man, viņa dēlam, bēres sarīko ar lielu godu.