Šos ver­gus mēs bijām ieguvuši karā ar mukumtikiem, kas dzīvo lejup pa Jukonu. Rīt šamanim Skolkam vajadzēs tos no- galinat citu pēc cita, lai viņu dvēseles varētu doties līdzi manējai meklējumos pa Nezināmo zemi. Viņiem jānes manas mantas un arī kanoe, līdz būsim nonākuši pie lie­lās upes ar straujo un neganto ūdeni. Tā kā laivā vietas nebūs un vergi savu darbu būs paveikuši, tālāk viņi līdzi nenāks, bet paliks uz mūžiem gaudojot bezgalīgajā, tum­ša ja mežā.

Noraudzīdamies uz skaistajām, siltajām drānām, uz segām un kaujas ieročiem un domādams par septiņiem vergiem, kas tiks nonāvēti, es lepojos par savām bērēm un apzinājos, ka daudzi vīri mani apskaudīs. Visu šo laiku mans tēvs Ūdrs sēdēja sadrūmis un klusēdams. Augu dienu un nakti cilts ļaudis dziedāja man nāves dziesmu un sita bungas, līdz pēdīgi man likās, ka esmu jau tūkstoš reižu nomiris.

No rīta mans tēvs piecēlās kājās un teica runu. Kā jau cilts ļaudis labi zinot, viņš sacīja, šis esot bijis karotājs visu savu mūžu. Tāpat cilts ļaudis zinot, ka lielāks gods esot krist cīniņā kaujas laukā nekā nomirt uz mīkstām ādam pie ugunskura. Un, reiz jau man tik un tā esot jā­mirst, tad labāk būtu, ja es dotos karā pret mukumukiern un tiktu nonāvēts. Tā es gūtu godu un kļūtu virsaitis vis- pēdīgajos nāves mājokļos, līdz ar to gods tiktu arī ma­nam tēvam, Udrain. Tālab viņš pavēlēja sagatavot kara­spēka vienību braucienam lejup pa upi. Kad mēs būšot nokļuvuši pie mukumukiern, man vienam pašam esot jā­dodas projām no karaspēka, izliekoties, ka grasos uzsākt kauju, un tad mani nonāvēšot.