— Nē, tu tikai uzklausi, ak, Baltais Cilvēki — izsaucās Mutsaks, nespēdams vairs ilgāk nociesties. — Šama- nis Skolka tonakt bija ilgi čukstējis Ūdram ausī, un tā bija viņa izdoma, ka Vientuļais Virsaitis jāsūta nāvē. Tā kā Ūdrs bija vecs un Vientuļais Virsaitis viņa pēdējais dēls, tad Skolka bija sagudrojis pats uzmesties par virsaiti ciltī. Kad nu ļaudis bija skaļi gaudojuši un vaimanājuši veselu dienu un nakti, bet Vientuļais Virsaitis vēl arvien dzīvs, Skolka sāka bažīties, ka viņš arī nemaz nenomirs. Tā ka tas bija Skolkas padoms, izteikts ar jaukiem vārdiem par godu un dižiem darbiem, un to tagad izrunāja Ūdra mute.
— Jā, — Vientuļais Virsaitis atbildēja. — Es gan labi zināju, ka tā bija Skolkas gudrība, tomēr, būdams ļoti slims, es nepretojos. Man trūka spēka dusmoties un dūšas teikt drosmīgus vārdus, un man bija viena alga, kā tas īsti notiks, es tikai gribēju mirt, lai viss reiz ir gala. Tā nu, ak, Baltais Cilvēk, tika sagatavota karaspēka vienība. Tajā nebija ne pieredzējušu cīnītāju, ne prasmīgu un gudru vecajo — vienīgi simts jaunekļu, kas maz bija karojuši. Viss ciemats sapulcējās upes krastā, lai noskatītos, kā mēs aizbraucam. Devāmies ceļā, līksmu saucienu un man par godu skandinātu slavas dziesmu pavadīti. Pat tu, ak, Baltais Cilvēk, būtu līksmojis, noskatīdamies, kā jauneklis aiziet kaujā, kaut arī viņam lemts krist.