—           Mans vīrs? — Minerva pēc inerces turpināja runāt tai pašā aizkapa balsī.

—            Jā. Misters Deilijs no detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs». Bijām norunājuši tikties pie jums tieši asto­ņos.

Bajā mirklī durvis atvērās. Istabā iesoļoja divi vīrieši.

—            Ir nu gan piesmēķēts! — Mūns, kas pirmo reizi bija klāt spiritiski telepātisko sakaru seansā, sajauca līgano gaismas miglāju ar dūmiem.

—     Jūs, kā parasti, sekli jokojat, — Deilijs iesmējās.

—     Vai neredzat, ka tas ir gars? Minij, aizvāc viņu! — viņš pagriezās pret sievu.

Minerva, gluži piemirsusi, ka atrodas transa stāvoklī, mudīgi pielēca no krēsla un pagrozīja kādu sviru. Taču miglai līdzīgā būtne nedomāja pazust. Velti Minerva krampjaini raustīja sviru.

—     Atkal kaut kas aizķēries! — viņa žēlabaini paziņoja.

—     Būs jāizsauc montieris.

—     Labi, lai jau paliek, — Deilijs pamāja ar roku.

—    Iededz gaismu!

Spilgts staru kūlis pa pusei iznīcināja spoku, bet gan­drīz caurspīdīgais, griestiem piekārtais ekrāns, uz kura slepens projekcijas aparāts raidīja mirgojošu tēlu, turpi­nāja izpildīt savas nevajadzīgās funkcijas.

—     Piedodiet! — vecais vīrs piecēlās. — Netaisījos ielauzties jūsu noslēpumos. Ierados, apstākļu spiests. Man ir pamats domāt, ka manas sievas un dēla slepkavas iz­seko arī mani. Tāpēc norunāju tikties ar misteru Mūnu un misteru Deiliju nevis kantorī, bet pie jums.