— Mis Minerva Zingere sāk iegrimt transā, — ārsts čukstēja. — Bet viņa vēl jūs dzird. Izklāstiet savu lūgumu klusā un skaidrā balsī.
— Lūgumu?… Jā, jā… Vai nepateiksiet, cik pulkstenis? Mans, liekas, atpaliek…
— Tieši astoņi… Izklāstiet savu lūgumu… Ātrāk… Pēc dažām minūtēm mis Minerva Zingere nebūs vairs spējīga jūs dzirdēt.
Minervas acis aizvērās. Viņas svara iespaidā krēsls lēni slīdēja lejup.
— Runājiet… Runājiet… Pulsomonīda jūs klausās, — viņa čukstēja ar manāmu piepūli, it kā katram vārdam būtu jāizlaužas cauri sienai, kas viņu atdalīja no apkārtējās pasaules.
— Dakter, palūgšu jūs atstāt istabu! — strupi noteica vecais vīrs. Likās, nevis gaišreģe, bet viņš pats bija atradies transa stāvoklī un tikai tagad atģidies.
— Ja jūs man neuzticaties… — ārsts čukstēja. — Lūdzu, izņēmuma veidā… Ja mis Minerva Zingere pusstundas laikā neatgūs samaņu, pasauciet mani. Būšu blakus istabā…
— Neuztraucieties, viņa atgūs samaņu. Pat ātrāk, nekā domājat, — vecā vīra sejā iezīmējās smīns.
— Runājiet, runājiet… Pulsomonīda jūs dzird, — no krēsla atskanēja vienmuļi čuksti.
Pārliecinājies, ka ārsts aizvēris durvis, vecais vīrs strauji pagriezās pret Minervu:
— Dzird mūs? Tādā gadījumā pavaicājiet viņam — kāpēc nav ieradies jūsu vīrs?