— Kāpēc tu mani nebrīdināji, Krist? — Minerva pārmeta vīram.
— Vai tad es tev neteicu, ka misters Šrīvers atnāks…
— Misters Šrīvers? — Minerva izbrīnā paskatījās uz nabadzīgi ģērbto apmeklētāju. — Tas pats Šrīvers?
— Jā, — vecais vīrs noņēma melnās acenes. — Baidījos nosaukt īsto vārdu.
Tagad Minerva beidzot viņu pazina. Šo pašu seju, tiesa, ne tik grumbainu, šo pašu stāvu, ne tik sakumpušu, viņa ne vienu reizi vien redzējusi laikrakstos. Tas bija Džošua Šrīvers, miljonārs, universālveikalu karalis, daudzu rūpniecības uzņēmumu līdzīpašnieks.
— Ceru, jūs nenodosiet manu profesionālo noslēpumu? — Minerva jautāja ar smaidu. — Jūs uztur veikali un akcijas, bet mani… — Minerva kā atvainodamās norādīja uz mirdzošo ekrānu.
— Pats par sevi saprotams, — Šrīvers pamāja. — Tas atbilst mūsu savstarpējām interesēm.
— Nu un tagad, kad tava sievišķīgā ziņkārība apmierināta … — Deilijs pamirkšķināja sievai.
— Uz redzēšanos, mister Šrīver! — Minerva saprata pusvārdā. — Vēlu jums sekmes!
Minervas slaidais, melnās drānās tērptais stāvs īsu mirkli aizsedza vāji mirdzošo spoku, durvis bez trokšņa paslīdēja sānis, pēc tam tikpat klusi aizvērās.
Šrīvers apsēdās. Tagad viņš atkal likās bezgala noguris.