— Vai esat drošs, ka jums neviens nesekoja? — Mūns jautāja.
— Nezinu. Rīkojos tik piesardzīgi, cik vien varēju. Šīs drēbes aizņēmos no sava sulaiņa, mašīnu — tīšām izvēlējos visvecāko — noīrēju garāžā, kur mani neviens nepazīst… Man ļoti grūti stāstīt, — Šrīvers turpināja trīcošā balsī. — Pārāk smags sitiens… Taču lūkošu saņemties… — viņš iztaisnojās, atpogāja melno mēteli un krampjaini ievilka elpu. — Tas sākās pirms gada. Dažos manos universālveikalos izsita skatlogus, citos sprāga bumbas ar asaru gāzēm, vēl citos notika pārdrošas zādzības. Pēc tam pie apvāršņa parādījās kāds misters Čelmzs. Viņš teica, ka esot Roda Gaetano pārstāvis… Jums šis vārds laikam pazīstams?
Mūns un Deilijs pamāja. Pirms desmit gadiem Rodrigo, sava vecākā brāļa Laimīgā Gaetano aicināts, bija ieradies no Spānijas. Pēc brāļa varmācīgās nāves Rodrigo, ātri izrēķinājies ar sāncenšiem, kļuva par varenās noziedznieku organizācijas saimnieku. Šā sindikāta locekļi nodarbojās ar narkotisku vielu kontrabandu, uzturēja spēļu un izpriecu namus, bet viņu pasakaino ienākumu galvenais avots bija organizēta šantāža — tā saucamais rekets.
— Man bija jāmaksā Rodam Gaetano ik mēnesi gandrīz desmitā daļa savu ienākumu, — Šrīvers turpināja. — Par to man apsolīja veikalus neaiztikt.