—       Piedodiet, mister Brīver, — Mūns pārtrauca. — Cik saprotu, tiešu pierādījumu jums nav. Varbūt tomēr ne­laimes gadījums?

—       Vai tad nestāstīju? — Brīvers izbrīnījies paskatījās uz detektīvu. — Atvainojiet, nāve ir tik briesmīgs no­tikums, ka pārējais gribot negribot aizmirstas. — Brīvers izvilka no kabatas telegrammu. — Policijas priekšnieks paziņo, ka pazudusi arī mana meita Gvendolīna… Tā, bez šaubām, ir Roda Gaetano atriebība …

—     Laikam jums taisnība, — Mūns pašūpoja galvu.

—      Ceru, ka viņa ir vēl dzīva. Bet var arī viņu noga­lināt. Jāsteidzas! — Brīvers izstiepa roku pret Mūnu. — Rīt jums jāizlido uz Panotarosu.

 — Man?

 — Jā. Es ne visai uzticos spāņu policijai. Ja jau mūsējā nespēja mani aizsargāt no Roda Gaetano, tad tur, savā dzimtenē, viņam ir tīrais nieks uzpirkt jebkuru priekšnieku.

—     Jūs aizmirsāt par ārzemju pasi, — Mūns atgādināja.

—     Jau pasūtīta.

—     Vienalga, šī procedūra aizņems krietnu laiku.

—     Jau rīt pase būs jums rokā.

Mūns neticīgi paskatījās Brīverā. Miljonārs pirmo reizi pasmaidīja.

—       Nebrīnieties! Manam personīgajam draugam, valsts sekretāra palīgam, ir iespēja — protams, tikai izņēmuma gadījumos — paātrināt šo procedūru. Iestāstīju viņam, ka jūs esat mans tirdznieciskais pārstāvis. Manam komerci­ālajam direktoram šajās dienās tiešām bija jāizlido uz Spāniju sarunu vešanai… Atliek tikai vienoties par ho­norāru … Nosakiet paši! Tas būs visprātīgākais.