PANOTAROSĀ 1966. g. 22. martā

Zilais autobuss ar uzrakstu «Malāga — Panotarosa», šķērskokam nolaižoties, strauji nobremzēja. Jumtam pie­stiprinātās ceļa somas un zemnieku grozi palēcās un atkal sastinga. Gandrīz visi pasažieri izkāpa. Izvilkuši tabakas makus, zemnieki uztina smēķus.

— Lūdzu! — pie Mūna pienāca garīdznieks melnos, garos svārkos. Viņam bija iedegusi, pajauna seja. Tumšās acis zem kuplām, iesirmām uzacīm ar slēptu ziņkāri pē­tīja sarunu biedru.

Pirms divām stundām viņi bija tikušies Pedro Hime- nesa bankā, kur padre Antonio labprāt uzņēmās tulka pienākumus. Autobusā garīdznieks neuzmācās ar savu sabiedrību. Bet laiku pa laikam Mūns uztvēra garīdznieka skatienu, kas atgādināja rentgena starus. Šķita, padre Antonio caurskata cilvēku un ar septītā jutekļa palīdzību uzmin tā vājības.

—    Pateicos! — paņēmis pasniegto portsigāru, ko grez­noja krusts un burti «O. D.», Mūns to aplūkoja. Otrā pusē bija iegravēti krustiņi. Divdesmit vai trīsdesmit. Kaut kādas atzīmes, kuru īsto jēgu viņš saprata tikai vēlāk.