Cilvēks melnajā mētelī pakratīja galvu un, gurdeni vilkdams svina smagās kājas, devās uz stāvvietas automātu. Viņš iemeta vairākas monētas. Nevar zināt, cik ilgi nāksies uzkavēties. Tad, cenzdamies palikt nemanīts, ieslīdēja mājā.
Pagājis garām ātrajam liftam, kas Minervas Zingeres klientu ērtības labad apstājās tikai 8. stāvā, viņš izvēlējās parasto liftu. Piesardzības dēļ uzbraucis līdz galam, cilvēks pēc tam nokāpa astotajā stāvā.
Durvis atvēra solīds, zinātniekam līdzīgs vīrietis tumši pelēkā uzvalkā.
— Jūsu vārds? — viņš vaicāja, pavadot jautājumu ar korektu, diplomāta cienīgu sveicienu.
— Panotaross! — nomurmināja cilvēks melnajā mētelī un nervozi sarāvās. Viņš bija nodomājis pateikt pirmo uzvārdu, kas ienāks prātā, — Smitu, Džonsu. Te tev nu bija! Pateica tieši to, kas varēja nodot.
— Misters Panotaross! Lieliski! — solīdais vīrietis ierakstīja uzvārdu apmeklētāju grāmatā ar melnu ādas iesējumu. — Lūdzu, apsēdieties zālē! Miss Minervas Zin- geres sekretārs paziņos, vai viņa varēs jūs pieņemt… Garderobe atrodas pa kreisi, tualetes istaba — pa labi…