Zāle bija pārāk plaša ducim cilvēku, kas pacietīgi gaidīja savu kārtu. Tai bija jāiespaido un jānomāc, tāpat kā svētnama augstās velves nomāc ceļos nometušos baznīcēnus. Taču pati Minerva kategoriski noraidīja jebkādu mistiku. Zāles noformējums centās pārliecināt, ka viņas gaišreģes darbība balstās uz zinātniska pamata. Pie sienām karājās ne tikai telepātiskā ceļā iegūti savādu marsiešu celtņu un vēl dīvaināku venēriešu kosmisko kuģu zīmējumi, bet arī fotogrāfijas, kas demonstrēja mūslaiku astronomijas izcilos panākumus.
Pūlēdamies nepievērst sev uzmanību, cilvēks melnajā mētelī atlaidās dziļā klubkrēslā. Viņš palika ēnā. Vienīgi melni cimdotās rokas, kas bija ieķērušās atbalstņos, un melnās, apbružātās kurpēs ieautās kājas iekļuva šaurā gaismas strēlē. Apgaismojums, par spīti zāles puszinātnis- kajam noformējumam, radīja spokainas noslēpumainības noskaņu. Cilvēki sēdēja pustumsā. Matētā gaisma krita vienīgi uz sienām. Bet arī tās šķita tumšas, salīdzinot ar žilbinoši baltajām durvīm, kuras veda uz Minervas Zin- geres svētnīcu.
Durvis gandrīz bez trokšņa paslīdēja sānis un tūdaļ atkal aizvērās. Nedzirdami soļodams kurpēs ar kaučuka pazolēm, pie cilvēka melnajā mētelī pienāca sekretārs. Viņš bija ģērbies tādā pašā tumši pelēkā uzvalkā kā šveicars. Āriene sekretāram bija vēl inteliģentāka, sveiciens vēl korektāks.