— Pavisam piemirsu! Šim portsigāram ir mazs noslēpums, — garīdznieks nospieda slepenu atsperi. Kreisajā iedalē gulēja gaišas tabakas lapas, labajā — tumšas.
— Tik vien? — Mūns pajokojās.
— Jūs domājat «O. D.»? — padre Antonio pasmaidīja. — Tie ir latīņu vārdu «Opus Dei», tulkojumā «Dieva darbs», pirmie burti. Tā saucas garīgais ordenis, kura biedrs esmu. Kā redzat, nekā mīklaina nav.
— Un krustiņi droši vien ir atzīmes par biedru maksu?
— Gandrīz… Palīdzēt? — Un padre Antonio, izvairīdamies no sarunas, veikli saritināja Mūna izvēlēto melno lapu. Viņam bija gari un slaidi pirksti, īsi apgrieztajos nagos neredzēja nikotīna pēdu.
Mūns ievilka dūmu un izpūta dubultu gredzenu. Tabaka bija lieliska, daudz labāka par lētajiem cigāriem, ko viņš parasti smēķēja.
Aiz pagrieziena iznira preču vilciens ar nokvēpušu vecum vecu lokomotīvi.
Dārdinādamas pārmijas, garām ripoja platformas ar aitām. Autobusa pasažieri neizrādīja nekādu interesi. Bet tad parādījās koka krātiņi ar vēršiem.
— Korīdai ved, — padre Antonio paskaidroja.
Pasažieri dzīvi tērzēja, acīm redzot, apsprieda, kādas
izredzes rītdienas cīņā toreadoriem. Vērši šķita rāmi, pat mazliet bailīgi. Viens no tiem skumji māva, it kā sūdzēdamies par ceļa neērtībām. Bet pēc varenajiem kakliem un lielajiem ragiem varēja spriest, ka tie ļaus sevi nonāvēt tikai pēc sīkstas cīņas.