Pēdējais vagons aizrībināja aiz šķērskoka.

Šoferis deva signālu iekāpt. Mūns nometa pussmēķēto cigāru un nelabprāt sekoja garīdzniekam. Pēc marta slapj­draņķa, no kura Mūns bija atvadījies tikai vakar, siltā, gandrīz karstā dienvidu saule patīkami pārsteidza. Viņa brūnais, no rupjas vilnas austais uzvalks ne visai derēja šim klimatam.

Iekāpis autobusā, Mūns uzmeta bažīgu skatienu uz sē­dekļa nomestajiem svārkiem. Viņš bija pavisam piemir­sis par dažiem tūkstošiem, kas glabājās iekšējā kabatā. Droši vien šī summa spētu ievest kārdināšanā ne vienu vien nabadzīgi ģērbto ceļabiedru.

—    Esiet bez bažām, — padre Antonio mazliet ironiski pasmaidīja. — Jūs atrodaties Spānijā. Te nabadzība un godīgums ir tikpat kā sinonīmi.

Abi sāka runāt par vēršu cīņām. Garīdznieks tās ne­nosodīja.

—    Visiem cilvēkiem, it sevišķi dienvidniekiem, nepie­ciešama maize un izpriecas. To zināja jau senie romieši. Maizes mums pamaz, tāpēc jāgādā par izrādēm. Vēršu cīņas vismaz nav revolūcija … Kas attiecas uz humani­tāti, tad, manuprāt, jūsu birža daudz neatšķiras no korīdas.

—    Jūs esat bijis pie mums? — Mūns vaicāja. — Laikam tāpēc tik lieliski runājat angliski.