— Neesmu bijis un arī netaisos. Jūsu mašīnu civilizācija man sveša. Kas attiecas uz valodas zināšanām, tad mācījos monsinjora de Šerizi koledžā …
— Pirmā dzirdēšana, — Mūns noburkšķēja.
— Tā ir vislabākā jezuītu universitāte… Atrodas Parīzē … Katram studentam, atskaitot latīņu, sengrieķu un senebreju valodu, pilnībā jāpārvalda trīs mūsdienu valo- das._.. Bez tam pēc paša izvēles viņš mācās kādu Āzijas vai Āfrikas dialektu. Es, piemēram, runāju angliski, franciski, zviedriski un bantu cilts dialektā.
Garīdznieks turpināja tērzēt. Garām slīdēja olīvu birzis, brūngani violetas kalnu nogāzes, no akmeņiem sakrauti lauku iežogojumi. Mūns naktī nebija gulējis un tagad nemanot aizmiga. Viņu pamodināja bremžu čirkstoņa un pasažieru satrauktās valodas.
— Kāpēc apstājāmies? — Mūns vaicāja.
— Dokumentu pārbaude, — garīdznieks paskaidroja. — Vilcienos un automaģistrālēs tā pie mums bieža parādība. Bet Panotarosā — pirmo reizi.
Mūns paskatījās pa logu. Autobuss stāvēja kalnu pārejā, pāri kurai veda vienīgais ceļš uz Panotarosu. Tālumā zilgoja jūra. No ielejas augšup rāpās ēzelīši ar groziem uz muguras. Viens no tiem apstājās, lai noplūktu ceļmalā augošu magoni. Ar ziedu mutē tas patlaban izskatījās kā karikatūra par tūristu plakātiem, kuros parasti redzama tumšmataina spāņu skaistule ar kastaņetēm vijīgajās rokās un sarkanu rozi sniegbaltajos zobos.