Blakus autobusam stāvēja divi civilie gvardi melnos mundieros ar sakrustotām gaišdzeltenām siksnām. Viņu dīvainās, augšup uzlocītās, melnās trijstūrenes šķita vēl senlaicīgākas blakus amerikāņu kara policijas seržanta baltajai bruņu cepurei.

Policistus ieraudzījis, ēzeļu dzinējs apstājās bez pavē­les. Amerikāņu seržants ieskatījās grozos. To saturs — tomāti — viņam nez kādēļ nepatika. Ar izteiksmīgu žestu viņš pavēlēja zemniekam griezties atpakaļ.

—    Ko viņi īsti meklē? — Mūns jautāja.

—    Nav ne jausmas, — padre Antonio paraustīja ple­cus. — «Pueblo» šīsdienas numurā lasīju, ka amerikāņi gaisa katastrofas laikā pazaudējuši kaut kādas slepenas ierīces.

—    Vai tad šos noslēpumus var noglabāt tomātā? — Mūns smējās.

—    Jūsu pasi, senjor! — viņu uzrunāja civilais gvards. Ieraudzījis ģerboni, gvards nodeva pasi amerikāņu kareivim. Tas nevīžīgi izlasīja uzvārdu un atdeva pasi at­pakaļ. Tā bija vienīgā reize, kad amerikānis piedalījās pārbaudē. Visu pārējo laiku viņš vienaldzīgi stāvēja autobusa ēnā un laiski vēroja cigaretes dūmus. Glītā haki krāsas uniformā ģērbies, spēcīgs, platiem pleciem, labi barots — viņš likās nevis cilvēks, bet dzīvs Amerikas priekšpostenis, standartizēts kā «Esso» benzīna tanki.