— Viss kārtībā! — pēc pakāpes vecākais civilais gvards pielika roku cepurei. — Varat braukt!
Autobuss ripoja lejup. Mūns saskatījās ar policijas seržantu. Tas izteiksmīgi nospļāvās un aizgriezies piegāja pie portatīva raidītāja, kas stāvēja uz senromiešu kolonas drupām.
Vēl dažas spirālveida ceļa vītnes — un aiz loga sagriezās vesels krāsu jūklis, kurā dominēja jūras iezilgums, palmu zaļums, namu un būdiņu baltie un rozā toņi. Mūns bija cerējis redzēt patukšu ciematu. Malāgā viņam bija stāstījuši, ka pēdējā mēnesī straujais tūristu pieplūdums divkāršojis Panotarosas iedzīvotāju skaitu. Tomēr redzētais viņu pārsteidza. Panotarosa līdzinājās stihiski izaugušam gadu tirgum. Kalnu nogāze ar alām, kuru priekšā žuva veļa. Blakus senromiešu cietokšņa mūrim dzeloņstiepļu žoga apjozta telšu pilsētiņa, kur vīdēja amerikāņu kareivju zaļie, debeszilie un dzeltenie virsvalki… Dažas lielākas baltai celtnes centrā, starp tām baznīca un piecstāvu ēka, kuros jumtu vainagoja milzīgs (uzraksts «Holivuda» … Gar liedagu izmētātas rozā mājas mājeles, būdas, palmas, zvejnieku laivas, žūšanai izkārti tīkli, bet visapkārt, teras- veida paceldamies pret debesīm, zemnieku lauki un vīnogulāji. Mūnam nebija laika aplūkot, kā nākas, turklāt atstatums bija pārak liels, tomēr viņam šķita, ka visa austrumu nogāze nomelnējusi gluži kā pēc ugunsgrēka. Mazliet augstāk, pa pusei klinšaizsegts, bija redzams pils tornis un robots mūris.