Ielās. pa kurām ripoja autobuss, valdīja tāds pats jūklis. Zemnieku tumšās drēbes un ārzemnieču vieglprātīgie bikini.- formas tērpi un ķermenim cieši pieguļošās kleitas ar šķēlumiem mugurā un sānos, vietējo iedzīvotāju padrūmās sejas un no tālienes atbraukušo sieviešu profesionāli aicinošie smaidi. Gaisā viļņojās joda, sāls, apelsīnu, lētu smaržu, sviedrainu ķermeņu, benzīna un viegla deguma smaka. !
Autobuss apstājās centrālajā laukumā. To tūdaļ ielenca vai rāki nodriskāti pusaudži. Pazinuši Mūnā ārzemnieku, viņi, pārkliegdami cits citu, piedāvāja savus pakalpojumus.
— Pansija «Eskoriāla»!
— Pansija «Prādo»! Apburošu sieviešu sabiedrība!
— Pansija «Alhambra»! Visas ērtības! Privāts liedags!
— Viesnīca «Holivuda»! Brīvas istabas ar skatu uz jūru!—čigānam līdzīgs zēns, amerikāņu kareivja cepuri galvā, sarkanā vestē, kas tikko noslēpa kailās krūtis, daudzkārt lāpītās biksēs, kuru bārkstainās driskas plandījās gar basajām kājām, ar izmisīgu spēku ieķērās Mūna ceļa somā. Pārējie klaigādami mēģināja to atņemt. Padre Antonio kaut ko pateica. Netīrās rokas, kas stiepās pretī čemodānam, tūlīt pazuda. Acīm redzot, pat šie vazaņķi juta cieņu pret garīdznieku.