— Jūsu čemodāns nekur nepazudīs. Pie mums, tājfeat kā pie jums, ir gangsteri un profesionāli zagļi, toties? jums nav parunas «Lepns un godīgs kā ubags». Atnāciet pie manis, būšu allaž priecīgs… Manu adresi pateiks jebkurš garāmgājējs, te visi mkni pazīst.
Mūns mirkli pastāvēja zem ļ^nta, kas bija uzvilkts virs ieejas viesnīcā. Garīdznieks attālinājās raitā, (enerģiskā solī, kas nekādi neatbilda garajiem mācītāja svārkiem, sajoztiem ar raupju virvi, kurā karājās portfelis. Nez no kurienes kā melna ēna iznira nēģeris, ģērbies sarkanās peldbiksītēs, ar ;krellēm ap kaklu un aprocēm uz rokām un kājām. Padre Antonio atdeva viņam portfeli. Abi izgaisa skatienam^ Bet Mūns vēl ilgi stāvēja zem svītrainās nojumes, prātodams par šo savādo pāri. Tad atgrūda durvis. No spogulsienām viņam pretī šķita iznākam pludmales tērpos ģērbtas sievietes. Vestibils izskatījās kā senlaiku mauru pils, kas pārveidota par mūsdienu bāru. Marmora grīda, palmas un kaulgrebumiem rotātas, iespaidīgas kolonas bija rada mauru stilam, spoguļi, mīkstie atzveltnes krēsli un alumīnija spļaujamtrauki — amerikāņu.
— Lūdzu, senjor! — šveicars, zemu klanīdamies, apsveica Mūnu. — Mani sauc dons Benitess. Vienmēr gatavs jums pakalpot.
— Kur mans čemodāns? — Mūns pārlaida skatienu visapkārt.
— Es uz tā sēžu, — aiz šveicara muguras iznira pinkaina galva. — Un mani sauc Pedro! «Dons» nav nepieciešams.