— Pedro runā muļķības, — šveicars cienīgi aizrādīja. Viņš runāja lauzītā angļu mēlē, ar jocīgu kastīliešu akcentu. — Ņemiet slēdzeni, senjor! Trīspadsmitā istaba.
— Ar brīnišķīgu skatu uz jūru! — Mūns pasmīnēja, atcerējies Ķelnes komersanta vārdus.
— Pie mums visas labākās istabas atrodas jūras pusē. Izejiet uz balkona — un Vidusjūra gulēs pie jūsu kājām. Un kādi saulrieti! … Toties cenas arī divreiz lielākas, — šveicars piebilda jau citā tonī. — Mūsu viesnīcas īpašnieks senjors Deviljē pareizi izdomājis, — vai tad turīgs cilvēks vēlēsies, lai acu priekšā būtu laukums, kur mūžam drūzmējas ļaudis.
— Ir jau labi! — Mūns pārtrauca. — Kādas istabas apdzīvoja Šrīveri?
— Senjorita Gvendolīna Šrīvera dzīvoja četrpadsmitajā, — iesāka šveicars, bet Pedro neļāva viņam pabeigt.
— Bet trīspadsmitajā dzīvoja Jlols Šrīvers ar māti.
— Manā istabā! Vai tad tā nav aizzīmogota? — Mūns izbrīnījās.
— Kāpēc? — šveicars paraustīja plecus. — Viņi saindējās ar konserviem. Mūsu dakteris tūlīt pateica…
— Ar amerikāņu desu. Uz* etiķetes tādas gardas šķēlītes, — Pedro aplaizījās. — Rols mani bieži cienāja … Labs puisis, ne tāds kā citi ārzemnieki. Viņš mācīja mani runāt angliski, bet es viņu — spāniski.