— Runāt andalūziešu dialektā, — šveicars pārlaboja. — Spāniski tu pats runā kā amerikānis!
— Kāpēc Šmits apmetās trīspadsmitajā? Vai tad nebija brīvu istabu? — Mūns vaicāja.
— Bija. Pats prasījās. Jūsu istaba ir viena no labākajām. Blakus dzīvo slavenā Evelīna Rodžera, Holivudas zvaigzne. — Šveicars paklanījās. — Kopš viņa atbraukusi, tūristiem nepietiek vietas: daudzi izīrējuši savas mājas ārzemniekiem, bet paši pārcēlušies dzīvot alās.
— Es ari dzīvoju alā. Pat piedzimu tur, — Pedro lepni paziņoja.
— Taisnība, — šveicars apstiprināja. — Pie mums tādu ir daudz. Kopš senseniem laikiem. Nabaga ļaudis pat pārceļas šurp tieši alu dēļ. Iznāk lētāk nekā celt būdiņas no visādiem draņķiem … — Apjēdzis, ka temats nav diez cik piemērots sarunai ar ārzemnieku, šveicars veikli pārgāja uz citu: — Droši vien redzējāt pili? Jā, jā, marķīza Kastelmares dzimtsīpašums… Senjors Šmits gribēja to pārbūvēt par greznu viesnīcu …
— Bija domāts ar funikuleru uzturēt satiksmi tieši ar pludmali, — Pedro piebilda. — 2ēl, tā ari neizdevās pavizināties!
— Viņi ar marķīzu bija jau gandrīz salīguši. Bet šodien senjors Šmits pēkšņi aizbrauca. — Šveicars vaicājoši paskatījās viesī.
— Vai nezināt, kāpēc?
— Vai tad mums kaut ko saka? — šveicars paraustīja plecus. — Mēs visu uzzinām paši pēdējie.