— Misters Panotaross?
Cilvēks melnajā mētelī dobji iekliedzās. Viņš bija paguvis aizmirst, ka nosaucis šo uzvārdu.
— Nebaidieties! Nav nekā baismīga, — aplami iztulkojis kliedzienu, sekretārs mierināja. — Ja jums ir šaubas, varat palasīt profesora Gudmena zinātnisko slēdzienu, — sekretārs pamāja uz galdiņu, ko klāja bio« šūras un žurnāli. — Šim fenomenam ir tīri zinātnisks izskaidrojums … Starp citu, seansa laikā redzēsiet miglai līdzīgu būtni. — Sekretārs runāja gluži lietišķā tonī.
— Dieva dēļ, neizbīstieties. Tas ir tikai optisks efekts, kas palīdz mis Zingerei ātrāk iegrimt transā. Transam reizēm seko nesamaņa. Tādēļ seansa laikā ārsts mērī pulsu un asinsspiedienu … Ja viņš uzskatīs par nepieciešamu pārtraukt seansu, jūs bez atlīdzības varēsiet atnākt vēlreiz… Vai honorārs jums zināms? — Sekretārs nosauca summu, par kuru varētu nopirkt visas apmeklētāja drēbes un viņa mašīnu piedevām.
— Skaidrā vai čeku? — sekretārs delikāti izstiepa roku.
— Maksājot skaidrā, piecu procentu nolaide.
Apmeklētājs iebāza roku svārku augšējā kabatā, bet
apdomājies tūliņ atrāva un izvilka no mēteļa kabatas dažas naudas zīmes. Maksāja viņš skaidrā ne jau tādēļ, lai ietaupītu piecus procentus. Summa šoreiz nespēlēja nekādu lomu, bet paraksts zem čeka nodotu viņa īsto vārdu. Par šo apmeklējumu neviens nedrīkstēja zināt.