— Viss kārtībā! — sekretārs saskaitīja naudu. — Pagaidiet, kamēr jūs izsauks!
Cits pēc cita cilvēki pazuda aiz žilbinoši baltajām durvīm. Zālē neviens neatgriezās. Acīm redzot, izejai kalpoja citas durvis. Telpā, kas tagad likās vēl milzīgāka un drūmāka, palika tikai vecais vīrs un jauniņa meitene, kas nervozi grozījās krēslā. Laiku pa laikam viņa slepus izņēma no somiņas plakanu blašķi un iedzēra dažus malkus. Beidzot pienāca arī viņas kārta.
Vecais vīrs palika viens. Juzdamies drošāk, viņš noņēma melnās acenes un drebošiem pirkstiem sāka šķirstīt žurnālu. Kinoskatītāju miljoniem pazīstamu kāju, krūšu, seju krāsainā simfonija. Bet vecais vīrs neredzēja ne žilbinošos smaidus, ne kairās gūžas, ne vilinošās acis. Viņš redzēja tikai melnus sēru rāmjus un tukšumu, ko tie ietvēra. Tas bija kaut kas apsēstībai līdzīgs. Pēkšņi no acīm nokrita kā migla. Fotogrāfija ieguva krāsu un apveidu. Viņš ieraudzīja kinozvaigzni Evelīnu Rodžeru uz klinšainas salas fona. Aktrise pašlaik nāca laukā no jūras, bet krastā stāvošais muskuļainais vīrietis ar melnām ūsi- ņām stiepa viņai pretī rokas. Tā fotogrāfija izskatījās žurnālā. Taču vecais vīrs redzēja pavisam ko citu. Izplūdušu ķermeni ūdenī. Izplūdušu ķermeni krastā. Aizmugurē — asi konturētu, ne visai jaunas, bet vēl joprojām skaistas sievietes seju ar lielām, izteiksmīgām acīm.