— Mister Panotaros! Jūsu kārta!
Vecais vīrs paslēpās aiz žurnāla un ātri uzlika melnās acenes. Saburzījis žurnālu, viņš iebāza to kabatā un smagi, vēl vairāk sagumis, grumbaināks, aizsoļoja garām Supernovas uzliesmojumam, garām marsiešu piramīdai, garām spirālveida galaktikai — pretī žilbinošajām durvīm, aiz kurām viņu sagaidīja kosmiskā gadsimta visslavenākā gaišreģe.
— Misters Panotaross! — paziņoja sekretārs un tūdaļ pazuda.
Minerva sarāvās. Viņai nebija laika pārlūkot apmeklētāju sarakstu, tādēļ uzvārds negaidīti pārsteidza. Vakardienas avīzes, radio un televīzija vēstīja par traģēdiju, kas norisinājusies virs Panotarosas. Bumbvedējs sadūries ar degvielas lidmašīnu, un tikai četri abu komandu locekļi palikuši dzīvi. Un, lūk, ierodas melnās drēbēs tērpies vīrs, kuram ir tāds pats uzvārds kā katastrofas vietai!
Taču Minerva ātri vien atjēdzās. Gaišreģei izbrīna nepiestāv.
— Lūdzu, sēstieties! Jūtieties kā mājās.
Vecais vīrs apsēdās. Telpas noskaņa nekādā ziņā neiedvesa mājīguma sajūtu. Tieši otrādi. No galvas līdz kājām garā, melnā tērpā iespīlētā Minerva Zingere ar rēgaini balto seju zem melno matu smagā vainaga, istabas tumsā tikko nojaušams nekustīgs cilvēka stāvs — tas drīzāk varēja novest apmeklētāju līdz halucinācijām.