Vecais vīrs pacēla galvu. Minerva varēja iztikt bez lētiem efektiem, kādus parasti pielieto kāršu licējas. Taču ilggadīgā pieredze bija viņai iemācījusi neatteikties no psiholoģiskiem trikiem. Bieži vien pareizi uzminēts sīkums iespaidoja vairāk nekā pats pareģojums.
— Mister Panotaros, jūs nomāc smags zaudējums, — pateicoties savai profesijai, Minerva prata nekļūdīgi lasīt apmeklētāju sejās nāciena iemeslu.
— Jā, jā, — vecais vīrs skumji pamāja. Īsu brīdi viņš aizmirsa, kur atrodas. Minervas Zingeres vietā viņš redzēja izplūdušu ķermeni peldkostīmā. Baltā ķitelī tērptais ārsts, kas nupat iznira no tumsas un pienāca pie Minervas, pārvērtās muskuļainā vīrietī ar melnām ūsiņām. Bet tur, zvaigžņoto istabas griestu rēgainajā atblāzmā, stāvēja ne visai jauna sieviete un piecpadsmitgadīgs zēns. Viņi likās kā dzīvi. Vecais vīrs ievaidējās un aizklāja acis.
Kad viņš tās atkal atvēra, rēgs bija nozudis. Pastāvēja tikai realitāte. Pati Minerva Zingere, ārsts, kas ar veiklām kustībām aptina viņas roku ar kaut kādiem vadiem, un starp grīdu un griestiem miglai līdzīgā cilvēciskā būtne, kurā gaišreģe ieurbās ar nekustīgu skatienu. Vecais virs pirmajā mirklī nesaprata, kas tas par spoku. Tad atcerējās sekretāra paskaidrojumu.