Pelēkais opels šķērso manu redzes lauku no labās puses uz kreiso un izzūd. Šķiet — Belevam atkal par karstu. Viņš arī tagad ir spilgtajā, rūtainajā kreklā.
Atstāju uz galdiņa nau;iu tieši tik, cik maksā izdzertā / kafija, un pēc neliela brīža no jauna apsēžos pie volvo stūres. Pārlieku nespiezdams gāzes pedāli, braucu pa šoseju, ko apgaismo luminiscējošas spuldzes, kuru dzeltenā, sērīgā gaisma uzjundi pasaulīgas skumjas. Gurdi veros asfaltā, kas vijr.s tālē kā lente, un gaidu bez veltīgām^ ilūzijām, kad kļūs redzams uzraksts:
LOZANNA
Tas vēl nav manāms, kad pretim iznirst pavisam kas cits: aiz kāda pagrieziena man ceļu negaidot ir aizsprostojuši automobiļi, un tur spožo ' starmešu gaismas kūļos kā naktstauriņi šaudās vesels bars cilvēku.
Izlecu no volvo un dodos turp kā nevainīgs slaists. Vecs sitroens mēģinājis apsteigt pelēko opelu un aizšķērsot tam ceļu. Opels droši vien nav pieņēmis spēles noteikumus, un sitroens iedrāzies tajā, nevis nogriezies malā. Tikko esmu pienācis klāt, sanitāri ar nestuvēm jau nes uz ātrās palīdzības mašīnu vīrieti. Vīrieti spilgtā, rūtainā kreklā un asinīm noplūdušu seju.
— Vai neesat redzējuši sitroena šoferi?— neuzticīgā, ierēdnieciskā balsī jautā policists ar baltu motociklista aizsargccpuri galvā.