— Kur tad varēju viņu redzēt? — atbild jaunietis ar melnu, spurainu vaigubārdu — laikam visīstākais nelaimes gadījuma aculiecinieks.— Kad piebraucu, sitroenā neviena vairs nebija, skaidrs?
— Tā taču tīrā slepkavība! — paveca dāma iesaucas. — Kā gan drīkst ietriekties tik nekaunīgi…
— Kas tev par daļu, slepkavība vai pašnāvība! — dāmas dzīvesbiedrs noburkšķ, vezdams viņu prom uz mašīnu rindas pusi.— Tā ir policijas darīšana.
Policija tiešām ir ieradusies, tātad viss rit kā parasti — nelaimes gadījuma vieta tiek norobežota, mašīnas cita aiz citas met ap to līkumu, arī es, jau sēdēdams pie volvo stūre.;, savukārt pabraucu garām abiem automobiļiem, kas viens otru saspieduši plākanu kā plāceni, un traucos tālāk uz Lozannu.
Atstājis volvo pie stacijas, ieeju viesnīcas «Terminus» bārā. Gluži neapzināti un vieglprātīgi pasūtu bifšteku, pat neapjauzdams, ka patlaban nespēšu norīt ne kumosu. Šobrīd Belevs droši vien mokās agonijā, ja tikai tā nav jau garām. Mūsu tik rūpīgi apsvērtais operācijas variants galīgi cietis neveiksmi.
Spriežot profesionāli, tieši tam — pēdējam notikumam — man tagad jāvelta visa uzmanība. Bet atšķirībā no nelaiķa drauga Ļubo nekad neesmu radis raudzīties uz visu vienīgi no profesionālā viedokļa. Lai kā pūlos no sākuma līdz galam pārdomāt to, kas man pirmām kārtām ir galvenais, tomēr domas ik mirkli aizklīst, pie nestuvēs noguldītā vīrieša rūtainajā kreklā un asinīm noplūdušo seju.