Gandrīz nepieskāries bagātīgi garnētajam ēdienam, samaksāju rēķinu.
— Vai bifšteks negaršoja?— viesmīlis līdzcietīgi pavaicā.— Varbūt jums neiet pie sirds tik asiņains?
— Gluži otrādi, man iet pie sirds ļoti asiņains,— atbildu. — Bet tā sāp zobs, ka derdzas ēst.
Ļoti asiņains… Šķērsoju ielu un ieeju stacijas zālē. Iemanos kabīnē un šķirstu telefona grāmatu. Cietušais droši vien ievietots pilsētas slimnīcā. Piezvanu uz to un apjautājos par viņu.
— Jā, patiešām ir… Šovakar viņu ieveda, — pēc īsa brītiņa dežurants pavēsta.
— Vai es drīkstētu viņu apmeklēt?
— Tik vēlā stundā? Nekādā ziņā nav brīv,— dzirdu atbildi, kādu jau esmu paredzējis.
— Nu, kaut pasakiet, kā slimais jūtas. Nespēju pavadīt augu nakti neziņā par viņa veselību.
— Acumirkli…
Acumirklis ilgst tik garš, ka šaubos, diez vai nav pārtrūkusi saruna. Beigu beigās atkai atskan ierēdnieciska balss:
— Velti jūs uztraucaties — viņa dzīvībai nedraud briesmas.
— Pastāstiet ko sīkāk…
Patlaban, šķiet, viņā galā klausuli tomēr ir paņēmis kāds cits, jo balss tembrs nav tas pats un jaušama policista runas maniere:
— Kas zvana?
— Viņa paziņa mesjē Robērs. Pasakiet ievainotajam, ka mesjē Robērs un Dora grib viņu apmeklēt.
Un pakaru klausuli.