Jau pirmajās mūsu kopdzīves dienās — liekas, esmu teicis, ka vārds «kopdzīve» nav jāsaprot divdomīgi,— kon­statēju, ka dāma trīs reizes rūpīgi pārrakņājusi manas mantas. Rūpīgi tai ziņā, ka pedantiski nolikusi visu — pat niecīgāko sīkumu agrākajā vietā. Ar šādu pedantismu varētu veiksmīgi apmānīt acis cilvēkam, kurš te nejauši būtu ienācis, bet profesionālim — nekad. Profesionālis māk prasmīgi izvietot, kur vien vajadzīgs, daždažādas un it nemaz nemanāmas zīmes, lai nemaldīgi noteiktu, vai kāds šur tur rakņājies vai ne.

Vēlāk Rozmarija tiešām vairs slepus nepārmeklēja dzī­vokli, un es ar bažām mēģināju tikt skaidrībā, vai viņa atzinusi, ka pelnu lielāku uzticību, vai secinājusi, ka esmu pietiekami viltīgs, lai neatstātu viņas rīcībā it neko kom­promitējošu. Lai nu kā, bet Rozmarija, izdarīdama kratīša­nu mājās un veicīgi rosīdamās pa vasarnīcu rajonu, mani pamudināja uz laiku pamest likteņa varā nabaga Benāto un noņemties ar īrnieci.

Nonākusi Ronas ielā, Rozmarija iešmauc universālvei­kalā «Grand Passage», sagādādama man bargu pārbaudīju­mu. «Grand Passage» ir milzīgs četrstāvu labirints ar četrām izejām, un, ņemot vērā atstatumu starp mani un viņu, nav ne mazāko šaubu, ka nebūšu vēl paguvis nokļūt veikalā, kad viņa jau ienirs pircēju burzmā, ja vien neuzkāps augšējā stāvā virs ārdurvīm, lai redzētu, vai es pa tām ienākšu. Vārdu sakot, veikalā ir tik liela drūzma un tik daudz spoguļu, ka mūsu lomas katrā ziņā var mainī­ties — nevis es viņu, bet viņa mani izsekos.