Tā nu nolemju labāk paļauties uz prātu, nevis uz kājām. Prāts mudina mani uzsākt novērošanu Ezerlaukumā ne vien tādēļ, ka uz to ved kāda izeja no universālveikala, bet arī tādēļ, ka no šejienes Rozmarija būs manāma arī tad, ja iznāks pa otrām vai trešām ārdurvīm. Tātad paliek risks tikai ar ceturto izeju, taču izredzes trīs pret vienu noteikti ir manā labā.

Rozmarija iznāk Ezerlaukumā pēc veselām divdesmit minūtēm, kad esmu gandrīz pārliecināts, ka viņa jau nozudusi. Iemetos apavu veikalā, kas atrodas uz stūra, nogaidu, kamēr viņa aizsoļo garām skatlogam, un, izmanto­dams ļaužu pieplūdumu uz ielas šai stundā, dodos viņai nopakaļ. Tīri vai jāpateicas Rozmarijai, ka viņa ar mani vairs nespēlē slēpšanos. Sasniegusi nākamo krustojumu, Rozmarija strauji nogriežas, pārbaudīdama atskatās pār plecu un atstāj galveno ielu. Paātrinādams soli, pagūstu savlaicīgi pamanīt viņu ieejam ceturtajā namā, skaitot pēc kārtas,— mūsdienīgā piecstāvu celtnē.

— Ak tik tālu! — saku pats sev, pārvarēdams neapzinā­to dziņu skriet, cirsties pakaļ dāmai namā un pēc lifta uzspīdinātās pogas uzzināt vismaz to, kurā stāvā viņa izkāps. Ja Rozmarija tiešām ir baiļojusies, vai viņu neizse- ko — tas jau skaidrs kā diena —, viņa šobrīd droši vien, ierāvusies kāpņu laukumiņā, pārbauda, vai kāds nenāk viņai pa pēdām.