Brītiņu pagaidu, tad, mērojis metrus divdesmit, ieeju kafejnīcā ielas pretējā pusē un iekārtojos kaktā pie skatloga tā, lai es varētu pārredzēt ielu, bet mani no tās neievērotu. Te neko daudz nelieku uz spēles. Pat ja Rozmarijai iešausies prātā iegriezties kafejnīcā, es laikus ieraudzīšu viņu un paspēšu bez grūtībām aizlavīties prom pa sētas durvīm.

Kafejnīcā ir tikai daži apmeklētāji, kas tērzē vai uzmet acis rīta laikrakstu slejām. Tāpēc viesmīlis ne vien uzreiz atnes kafiju, bet arī pārmij ar mani nedaudzus vārdus par laiku, galvenokārt par vakarvakarā uzkritušo sniegu, kas, pēc viņa domām, esot neapšaubāma ziemas sākuma pazīme, acīmredzot ziema šogad būšot ļoti barga un tā tālāk šādā garā. Labprāt pamāju un papildinu viņa prognozes ar savējām, kuras, starp citu, esmu patapinājis, tāpat kā viņš, no televīzijas pārraidēm, jo visā pasaulē tajās pārāk bieži un plaši iztirzā jautājumus par laiku, it kā mūsu planētas liktenis būtu atkarīgs no tā, vai rīt debesis būs mākoņainas vai ne.

Izdzēris kafiju, pasūtu pudeli eviāna, iztukšoju arī to, tad citu pēc citas izsmēķēju trīs cigaretes un pārmiju ar viesmīli vēl dažus vārdus, pie tam šoreiz par otro parasto tematu — krīzi un cenu paaugstināšanos.