Mirklī, kad gra­sos izņemt no paciņas ceturto cigareti, pa pretējā nama ārdurvīm iznāk Rozmarija visā savā greznībā. Esmu aizmir­sis pateikt, ka viņai mugurā ir olīvzaļš ziemas mētelis, bet zaļa krāsa Rozmarijai apbrīnojami piestāv — par to pats savām acīm esmu pārliecinājies, vērodams viņu mūsu zaļās viesistabas interjerā.

— Cik skaista sieviete! — paklusu iesaucos, kad Rozma­rija dodas uz citu pusi un vairs nav jābaidās, ka viņa iegriezīsies kafejnīcā.

— Dimonas jaunkundze? — viesmīlis vaicā, uztvēris manus jūsmīgos vārdus.

— Vai jūs viņu pazīstat?

— Protams. Tā taču ir Grābera kunga sekretāre.

Un, smīnēdams kā labs viņas pazinējs, piebilst:

— Skaista gan, vai ne?

Tikšanās ar šo pašu sievieti norunāta tieši pēc pusstun­das restorānā «Belle Heure» piecu soļu attālumā no šejienes, taču pieci soļi sperami viņai, nevis man. Palūdzu kādu taksometra vadītāju, lai aizved mani uz pretējo krastu, kur viņu atlaižu. Ieeju telefona būdā un šķirstu numuru grāmatu. Ja ir zināms uzvārds un adrese, nav grūti izdibināt arī vēl ko citu, tāpēc bez liekām pūlēm un jūtamiem zaudējumiem iegūstu vajadzīgo informāciju:

TEO GRABERS, juvelierizstrādājumi.

Sī informācija patlaban man izskaidro vienīgi to, kādēļ Rozmarija tik labi pazīst dārgakmeņus — tos, kuriem bur­vīgi mainās krāsu notoņi, un varbūt arī pārējos. Bet cilvēks nemūžam nezina, kad un kam informācija var noderēt. Tā es cieši iegaumēju iegūtās ziņas, iekāpju volvo un aizbraucu uz «Belle Heure».