— Ceru —.jūs paguvāt satikties ar tēvu,— laipni saku, piedāvādams viņai apsēsties pie mums ierādītā galda.
— Jā. Un vissvarīgākais ir tas, ka man laimējās izspiest no viņa nepieciešamo summu, lai kompensētu aizvakar paspēlēto naudu.
— Ja tur vien bija tas āķis, varējāt taču man pateikt,— es pārmetu.
— Nē, Pjēr. Nekad nepieņemšu no jums tādu pakalpojumu.
— Kādu tad?
— Nekādu… Starp citu, nezinu…
Rozmarija varbūt gribētu teikt vēl ko, bet tobrīd pienāk galvenais oficiants.
— Nudien man ne prātā nenāca, ka va^at tā pūlēties — atvest mani uz Zenēvu un zaudēt manis dēļ veselu dienu,— viņa, man it kā uzticēdamās, saka pusdienu beigās.
— Vai tad jums šķiet, ka esmu tik liels egoists?
— Nē. Man šķiet — esat noslēgta rakstura cilvēks.
— Bet vai jūs tiešām esat tik sabiedriska, kā liekaties?
— Ko ar to domājat?
— Neko seksuālu.
— Ja nedomājat neko seksuālu, tad jāsaka — tiešām esmu sabiedriska.
Tas ir droši .ticams. Pats to esmu paguvis novērot. Un, ja mani tomēr vēl moka šaubas, tās ļoti drīz noteikti izkliedēsies. Aizrit vēl divi vakari, un es, iegājis savā tumšajā guļamistabā, palūru pa aizkaru spraudziņu uz Goranova vasarnīcu, kur iepretim apgaismotā loga taisnstūris paver intīmu ainu: apsēdušies parastajās vietās, Goranovs un Penevs aizrautīgi spēlē kārtis.