Sestdienas pēcpusdiena. Puszviļus sēdēdams atzveltnī, izklaidīgi domāju, ka elektriskā radiatora siltums un zaļās viesistabas pavasarīgās puķes tīkami kontrastē ar slapja­jām, aiz loga krītošajām sniega ļēpām. Diemžēl istabas mājīgumu mazliet ir sagandējusi liela glezna ar ziemas ainavu, ko Rozmarija piekārusi pie sienas. Tiesa, ainava tāpat ir zaļganos notoņos, bet tik saltos, ka drebuļi skrien pār kauliem.

— Redzot jūsu gleznu, man kļūst auksti,— atļaujos ieminēties.

— Tā ir nevis maņa, bet Monē, — īrniece precizē, patlaban likdama pasjansu.

— Vienalga. Kad raugos uz to, man kļūst auksti.

— Ai, Pjēr, kā lai jums ieskaidroju, ka gleznas uzde­vums nav apsildīt istabu.

— Zinu jau, zinu. Tomēr domāju, ka šī ainava te vairāk iederētos vasaras svelmē.

— Jūs spriežat pēc pārāk vienkārša skatītāja loģikas: prasāt, lai māksla sniegtu to, ko tagadējā dzīve nespēj piedāvāt,— Pv.ozmarija noskalda, atraudama acis no kārtīm un pavērdamās manī.

— Es gan nekā neprasu,— pārlaboju viņu.— Tomēr atzīstu — ja jau mājās piekarat pie sienas gleznu, tai nenoliedzami jāatbilst kaut kam. Kādai vēlmei. Vai noska­ņojumam.