— Glezna arī atbilst. Atbilst jums,— Rozmarija saka.

Un, samanījusi manu neizpratni, piemetina:

— Nu, paskatieties, kāds jūs caur un cauri esat — salts un drūms kā apmākusies ziemas diena.

— Cik tas ir skaisti no jūsu puses, ka manu portretu esat pielikusi pie sienas.

—      Ja jūs nolemtu savu istabu izdaiļot ar dabas ainavu, kas atgādina mani, kādu tad piekārtu? — īrniece jautā.

—       Katrā ziņā es nekārtu ne dabas ainavu, ne citu skatu. Tas būtu pārāk pelēcīgs salīdzinājumā ar jums. Es pieliktu akmeni, kas no rīta zaigo zaļš, pusdienā — zeltains, pēc­pusdienā — zils un vakarā — ciklamenkrāsā.

— Tāda akmeņa nav.

—      Var jau būt. Jums tas labāk zināms. Domāju, dārgak­meņu pazīmes pārzināt daudz dziļāk nekā impresionistus.

—      Nūja, patiesībā tās taču ir vienas un tās pašas mainīgā skaistuma pazīmes,— Rozmarija saka, cieši lūko­damās man acīs.

—      Vai tad universitātē māca par dārgakmeņiem? — bez­kaunīgi šķetinu valodu tālāk.

—       Par tiem mani mācīja tēva draugs, kuram pieder akmeņu slīpēšanas uzņēmums,— viņa paskaidro, arvien vēl .raiti tērzēdama.— Un nepavisam ne aiz zinātniskiem mērķiem, bet tādēļ, ka tie bezgala aizgrābj — ne acu nenovērst.

— Tieši ar ko tie valdzina? Ar skaistumu vai ar vērtību?