— Bet ar ko jūs valdzina cepts cālis? Ar patīkamo garšu vai ar sātīgumu?
— Viens no diviem tomēr noteikti dominē.
— Tad ko tur runāt lieki! Ir taču skaidrs, kas dominē.
Mirkli padomājusi, viņa saka jau citādā balsī:
— Pirms kāda laika pie tēva drauga ieraudzīju krāšņu, bezkrāsainu akmeni un pateicu visā savā vientiesībā: «Šis briljants droši vien maksā bargu naudu.» To dzirdot, viņš labsirdīgi pasmējās: «Jā, tas patiešām maksātu bargu naudu, ja būtu briljants. Bet tas ir baltais safīrs.» Vai zināt, Pjēr, tikko viņš bija pasacījis šos vārdus, man uzreiz šķita, ka akmeņa mirdzums izplēn.
— Vai viņš nemēģināja reabilitēt akmeni jūsu acīs?
— Kā gan lai reabilitētu?
— To ņemtu un jums uzdāvinātu.
Rozmarija skeptiski iespurcas:
— Bet vai jūs pats būtu uzdāvinājis?
— Uz karstām pēdām. Tikai man nav nekādas saskares ar dārgakmeņiem.
Viņa paraugās uz mani un domīgi saka:
— Es gribētu zināt, ar ko jums ir saskare.
Pēc brītiņa īrniece ierunājas jau citādā noskaņā:
— Liekas, man laiks ģērbties. Jūs taču neesat aizmirsis, ka mūs šovakar ir ielūgusi Flora?
* * *
Nu tad tā, šovakar esam Floras mājās. Nezinu, jau kuro reizi, jo mūsu sapulcēšanās četratā sen kļuvusi par tradīciju un notiek diezgan bieži, bet, spriežot pēc kalendāra, tagad sācies marts, kaut gan laukā vēl krīt sniega ļēpas.