Vāciete visu nama stāvu ir pārvērtusi plašā studijā, izņemdama šķērssienu starp divām istabām, un iekārtojusi ērti, vienkārši, jāsaka, nav ne lieku mēbeļu, ne galda lampu, kas tik raksturīgas mūsu zaļajai zālei. Tā kā istabas iekārta atklāj kaut ko no iemītnieka individualitātes, nav grūti secināt, ka Zeileres kundze veseilgu prakticismu vērtē augstāk par buduāros ierasto sadzīvi. Nekādu, izsmalcinātu ainu, nekādu impresionistu! Vienīgais greznums ir uz zemās bufetes sarindotas trīs četras porcelāna skulptū- riņas, kuras ir pagatavotas reklāmai,— porcelāna servīžu fabrikas dāvanas, jo Flora strādā firmā, kas cilvēkus nodrošina ar galda un virtuves traukiem.
Šoreiz «sacensības» sākas ar laimestu manā labā — tas gadās gaužām reti, es allaž zaudēju. Zau dēju niecīgas summas. Ne tik lielas kā pirmajā vakarā.
— Jums vajadzētu priecāties,—tādās reizēs Bentons mani mierina.— Tas nozīmē, ka jums veiksies mīlestībā.
— Ralf, nerunājiet nodrāztas frāzes,— Rozmarija tam nepiekrīt. - Kuram spēle ir vienaldzīga, tam arī mīlestība ir vienaldzīga.
Te 11u vāciete savukārt varētu iebilst, ka amerikānim mīlestība ir gan vienaldzīga, bet spēle nepavisam ne. Tomēr viņa neiebilst, lai gan ir pairw<:s to darīt. Pavirši novērodams Floru, atļaujos spriest, ka viņa sākumā mēģinājusi dažas reizes uz labu laimi paflirtēt ar Bentonu, bet tas — ak vai! — nav izrāvis amerikāni no pārāk dziļās vienaldzības. Varbūt viņš tāpat vien nav kaut kā liela cienītājs.