Tā nu šoreiz spēle risinās manā labā un vislielākās uzvaras sākas tad, kad esmu apsēdies pretim impozantajai Zeileres kundzei; šo robervi spēlējam ilgi, gan dūži, gan honēri gandrīz vienmēr nonāk manās rokās, Rozmarija un Bentons izmisīgi aizsargājas — joprojām aizsargājas, pat nokļuvuši, kā par brīnumu, bīstamā zonā, bet nesaudzīgās vācietes soda sitieni birst cits pēc cita, un mūsu laimestu pierakstu stabiņš aizvien vairāk izskatās kā debesskrā­pis; tā beigu beigās, kad Flora ir .pavilkuši svītru un sa­skaitījusi kopsummas — viņa katrreiz veic grāmatvedes pienākumus —,Ralfs gribot negribot atzīstas, ka otru tik neveiksmīgu roberu neatceroties savā mūžā.

—  Kā redzat, manu zēn, es pūlos jūsu labā, — Flora nodudina, un es nomanu, ka šobrīd, sirdij līksmojot klusā gandarījumā, viņas acis iemirdzas zilzilas.

—  Pūlaties gan, zināms, — piekrītu viņai.— Ja jau ne­būtu tādu kā es, neviens nepirktu jūsu šķīvjus — nebūtu taču ko likt tajos.

—  Šķiet, jūs maldāties, domādams, ka simpatizēju jums tādēļ, ka tirgojaties ar pārtikas precēm,— vāciete dod mājienu, vēl vairāk sabojādama Rozmarijai omu.

Tā kā mēs abi ar Rozmariju ilgu laiku dzīvojam kopā, viņa ir ra'dusi izturēties pret mani kā pret savu piederīgo, kaut gan īstenībā starp mums nekā cita nav kā tikai tukšas sarunas.